Pasaka par tukšo telpu

Dokumentāla pasaka par izcilo Eiropas scenogrāfu un pasniedzēju Andri Freibergu, kurš meklē tukšo telpu. Savu pašportretu viņš rada uz skatuves kā izrādes “Andris Freibergs” scenogrāfiju. Viņš izspēlē sevi kā vietu, kurā gandrīz astoņdesmit gadus ir bijis laiks spožiem panākumiem, traģiskiem zaudējumiem, dzimšanai, nāvei un sapnim par ideālās tukšas telpas radīšanu.

“Es domāju, ka teātris ir pēdējā humānā telpa, kurā cilvēki vēl var mācīties nebaidīties viens no otra, uzticēties, dalīties, dot, būt patiesi. Ārēji atturīgais, bet emocionāli ārkārtīgi jutīgais Andris Freibergs ir šīs pēdējās humānās telpas daudzo seju un formu radītājs. Tas ir cilvēcības atklāšanas un atklāšanās darbs, kas mani ļoti saista, jo īpaši tādēļ, ka Andris Freibergs to paveic bez vārdiem. Kā pateikt svarīgo, to nestāstot? Scenogrāfs būvē telpu, kurā katrai lietai ir sava nozīmē, to attiecības veido jaunu jēgu. Mans uzdevums bija radīt filmu, kā šādas telpas analogu, kurā detaļas zaudē savu sadzīvisko nozīmi,” par filmu stāsta režisore.