Laikā

Filma pēta režisores pieredzi, strādājot pamatskolas klasē Mančestrā. Tajā attēloti zemas kvalitātes video materiāli, ko uzņēmusi režisore un četrus, piecus gadus veci bērni – divu kustības darbnīcu dokumentācija, lai uzzinātu režisores pieredzi, ieņemot bērna skatupunktu.

Pieskaroties tām pašām virsmām un iekļaujoties apkārtējā ritmā, šī eksperimentālā metode paredz iekļaušanos attiecīgajā vidē. Globālās pandēmijas un fiziskās distancēšanās laikā bērnu bezkompromisu mijiedarbe savā starpā un ar visu apkārtējo apliecina, ka šīs telpas (bērna skatupunkta) izpēte, nevis uzspiesta mācību programma no ārpuses, ir īstais virziens dziedināšanai.