Zeme kopdzīvei

Sisko, Sesīlija, Gibo un Armelle par samaksu novāc labību. Viņi kopā ar citiem sezonālajiem darbiniekiem apmetas uz lauksaimnieka zemes, līdz pienāk laiks doties uz citu saimniecību. Viņu neregulārais darba laiks ir atkarīgs no laikapstākļu cikliskajām izmaiņām. Kādu laiku viņi vāc zemes Dānijā, pēc tam vīnogas Francijā vai apelsīnus Spānijā.

Lai gan pastāvīgi uzturas sabiedrības nomalē, attiecībā uz darbu un samaksu viņi paliek nosacīti brīvi un neatkarīgi. Viņu nomadu dzīvesveidu daži nosoda, bet citi – apbrīno. Nedrošība ir viņu dzīvesveida pamatā, jo nav skaidrs, kas rītdien sagaidāms. Tomēr paralēli rūpēm paliek pietiekami daudz laika sapņošanai un izklaidei.

Lai mīlētu, ir jābūt kopā ar citiem, jāsaglabā sava personība attiecībās ar citiem, jāpaliek klātesošam citu vidū. Patiesai mīlestībai nav noteikta galamērķa vai stāvoklis, ko sasniegt. Patiesa mīlestība ir kā virziens, kurā dodoties citus nostādām augstāk par sevi, kurā sevi veltām kaut kam, kas ir lielāks par jebkuru indivīdu.